Savā zemē ar vecākiem - Mūsu kalnā, tā ir mani veči to nodēvējuši. Augstākā vieta, pie Virgu lankas (30m), 67 metri. Nodezinājām Līgo vakarā visas žagaru kaudzes, kad vēl varēs tā dedzināt neuztraucoties ka kā kaimiņš neizsauc ugundzēsējus. Man pilnas pļavas ar naksvijolēm un citiem retiem augiem, jau atmatā kadus 10 gadus, varbūt (mazāk). Pēdējie bijuši kartupeļi, tad vagas vēl ir joprojām manāmas, pat pārāk. Sešos bijām mājās, ap pusdienlaiku piecēlāmies aizgāju ar tēvu uz lauku un nodedzināju vēl pēdējās trīs čupas, un sešas naksts čupas apvācām, tātad kopā deviņi lieli ugunskuri, nu tādi ka Jāņa dienā pie ciema galda teica "ka kaut kur baigi dega ... baigie dūmi". Apsveicām vietējo Jāni vārdadienā, un pie ciema (trīs mājas) āra galda - Jānis (ap 66), Tālis (ap 79), Ivars (tēvs - 62) un Renārs (es - 37) dzērām alu, un klausījos Tāļa bērnības atmiņas par otro pasaules karu.
Sen zināju ka uz manas zemes bija vācu štābs, bet nezināju ka tieši tas bija pirmais un no šī štāba vadīja iebrukumu (atbrīvošanu) Liepājā lai izdzītu krievus. Pirmais mēģinājums ar Vaiņodes pasažiera vilcienu nemanāmi iebraukt 23. jūnijā - nesanāca, bet tomēr sīvās sešu dienu kaujās tas izdevās.
Šodien salasīju daudz tējas - sarkanais āboliņš, vījgriezes (baltās un dzeltenās), redzupuķes ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru