piektdiena, 2009. gada 4. decembris

Kā es no citplanētiešu sēnēm muku

Nu tāds sapnis! Viss sākas kā zaļumballe kautkādā pārbūvētā lielfermas kūtī, bija radi, bet pārsvarā nepazīstami cilvēki bez sejām, tikai ēnas un balsis, un profili. Jocīgas debesis, un visi tam pievērš uzmanību, kur nevajag, kur vakarā nav saule, ir spoži lillā un indīgi zils. Tai mājā iekšā sākt augt dzeltenas sēnes un izdalīja kaut kādu smaku, ka cilvēki saelpojoties nokrīt bezsamaņā, bet nevienu neredzēju, it kā pazuduši. Es vēl atcerējos par fotoaparātu, ko atstāju tai mājā, es aizturēju elpu un aizbridu pakaļ, bet vienalga ārā kāsēju. Savācās visi kas nebija izklīduši, paņēmām autobusu, tāds pavecs un apaļš, un kādi 15 tur arī bija. Visu pārrunājām, nezinu kā, bet kaut kā nonācām līdz sālei NaCl, ko arī likām lietā, bet tā arī sapņa laikā nepārliecinājos par to. Naktis bija visbīstamākās, bet saulainās visdrošākās. Nakti pavadījām, tikai kalnu galos, Tv tornī, uz skārda mājas jumta. Vakaros klāj pļavas un dziļākās vietas citron dzeltena migla, kā sega, un dažreiz likās ka pat saprātīga vai kāds vada. Sapņu vidū, sastapām vienu nozombēto, tas bija tikai laika jautājums, ka tādi paliksim. Tad uzgājām dzīvu kalnu pilsētiņu, nezinu kāpēc tur nepalikām, tur sēnes neparādās specifisko alu vai šahtu gaisa dēļ. Saspiedām šo gaisu duci balonu un kā dezinfekcijas līdzekli izmantojā autobusa salonā turpmāko ceļu, un arī ja pagadīsies kāda labaratorija būs ko papētīt. Viens stūrēja, pārējie kala plānus kur palikt nākamo nakti, visa dzīve tiekai busā! Braucam uz siltajām zemēm! Un jā, galapunktā visi sauļojamies pie akmeņaina jūras krasta. Viss vēl nav galā!

Man tā gribējās uzzināt kā to var uzvarēt!

Nav komentāru: