Vakardienas sapnis

Divos cēlienos :)
Bla ... bla... bla..., kaut kas bija, un esmu itkā veikalā tādā kā pagriezienā, gaišas grīdas flīzes, tīras gaišas sienas, es domāju ka nekā uz tām nav, bet iekšējāleņķī ir kastveidīga dizaina vitrīnas ar ietonētiem stikliem, pat īsti nesapratu ko pārdod. Būtība ir šāda, es eju, bet es arī sevi redzu sevi no malas. Divi veči piesienas, tos atskaldu, bet tad parādās trešais, blondīns, kas mazliet nav skujies. Kā varēja saprast, ļauns policists. Izvelk šprici, bet es: "tev nekas nesanāks", es tai nepieskaršos, jo man bija doma ka grib nogāzt kādu lietu. Bet tas met, es neatvairos. "Ko, nenoreaģēji", un tagad redzu tuvplānā savu rīkli ar šprici kas izraisa asins izplūšanu, tāds zils viss novelkas.

Es pamožos, melnai kaķis bļauj un es izlaižu ārā. Eju gulēt tālāk.

Otrais cēliens :)

Kaut kāds sarkano silikātķieģeļu rajons, ar arkām un daudz trepēm, tāds padomju vai arī 80 gadu burvība, un zem vienas arkas divi jaunieši ar nažiem cīnās. Es domāju palīdzēt, bet tad intuīcija saka bēdz. Un jā, jauniešu bars tā pa 12 met nažus, uz tiem diviem, nezinu par viņiem, jo es atkal sadalījos. Es redzu kā es aizskrēju, tad pa labi, pat trepēm augšā, bet bars ar nažiem pakaļ, tāds kārtīgs serpentīns, man pat palika smieklīgi. Uz augšu, uz leju, bet laikam tomēr noķēra. Nākamajā kadra esmu uz debesskrāpja jumta, es redzu kā mani nostumj piecas sieviete, es redzu kā krītu, un skaļi domāju '''es tak māku lidot'', un tai momentā tas es kļūstu es, un nezinu kā, bet ar kādu mietu visas piecas nogrūžu no debesskrāpja, ne nogalināt vai traumēt, bet nobīdīt malā problēmu. Es stāvu debesskrāpja malā, "es tak māku lidot", bet neesmu pārliecināts ka šai sapnī tas darbosies, bet ir vēlme pārbaudīt. Es lecu, kādus padsmit metrus krītu tad lidoju, un nostādu sev maršrutu. Nākamā epizodē es lidoju gar kaut kāda Disnelande filmu uzņemšanas laukuma, vai paša atrakcijas parka. Tur mājas ar koku zariem, gandrīz elfu zeme, gandrīz ka multenēs. Nu es esmu "supermen", baigie smiekli, un nolaižos tālāk kaut kādā studija tur pat zem atklātam debesīm. Es jau soļoju, apsargs palaiž, un esmu ieradies uz reportāžu. Es padomāju, es tā angliski ne visai, un tad žurnālists tīrā krievu valodā uzprasa kā mani sauc, es atbildu "Renārs". Žurnālits apjūk, jo nevar izrunāt vārdu, es palīdzu "renard", palīdzu trešo reizi "renuar", tas līdz. Kas esi pēc būtības, es "mākslinieks". Tad otrais žurnālists tāds pavecāks ir pliku pauri "vai ziniet mākslinieku bla... bla... bla..., ko domājiet". Es "nepazīstu".
Un tad tāds sašutumu vilnis no abiem žurnālistiem "kā var nezināt". Bet man tas "neuztrauc", ja dzīvē mani neuztrauc ka kaut ko nezinu vai esmu palaidis garām, kam man tas būtu jādara sapnī.