Ekaloģiskā katastrofa

Tā es nosaucu savu sapni. Es aizgāju skatīties dokumentālo filmu par šausmīgu nevīžību (noziedzību) pret toksiskām vielām, kas šai gadījumā bija zaļā krāsā, klasiski. Nu notika 3D un sfērikā ekrānā, tātad varēja lūkoties uz visām debess pusēm. Ceļš no dienvidiem uz ziemeļiem gar jūras krastu, ir dzelceļs, ir lieli dīķi ar šo masu pie pašas jūras, kaut kur izlijis, un izskatās dažreiz tā kā pēc dabas katastrofas, bet tas ir cilvēku darbs. Iebraucām pilsētā, un vienā brīdī es atskāru (sapratu) ka tā ir Liepāja, tikai pusceļā. Tikai vēlāk sāku skatīties uz horizontu un meklēt pārmaiņas, piefiksēju ka Velnciems kas pieguļ pie dzelceļa ir nolīdzināts un ir daudz ceļamkrāni, aiz Laumas ir sabūvēti nevis vēja, bet saules elekropaneļu stacija, melni torņi ar kvadrātu cepurēm. Liekas ka braucu ar trošu tramvaju. Un uz čeka bija 15% PVN.