Vakar pārrados mājās ap 21.00, un veikalā pa ceļam nopirku četrus vieglos "Cēsa" alus. Biju kārtīgi nostrādājies, fiziski, un nogurums lika sevi manīt. Ieslēdzu laptopu, izdzēru vienu alu, un padomāju ka jāpazvan draugam, un pamodos plks. 2.00, šodien. Tā sanāca! Un šodien piezvanīju un apsveicu! Un pats jocīgākais, ir ka pārāk dzimenes nesvin neviens no maniem draugiem, pat es, un tā ir laikam manas paaudzes īpašība. Pēdējo reizi man kārtīgs svētku galds bija uz gadiem 16, bet tas vēl bija padomju laikā! Pārsvarā sanāk tādi pikniki, un mazu stresainu atgādinājumu, ka laiks iet. Galvenais jau visā šajā lietā ka draugiem jāzvana, nav jāsūta visādas SMS. Kāds teiks ka bez iemesla ir traucējoši, daļēji piekrītu, bet tie ir parasti darba kolēģi kas grib nosist laiku, paldies Dievam man tādu daudz nav, un domas gājiens man jau izgaisa ...
Mazliet par šo draugu! Pazīstu jau 30 gadus, draudzējos kādus 27. Es biju teicamnieks, bet Guntars protestētājs, par sekmēm nerunāsim. Bet cik blēņu nav darīts kopā, johaidī, tās jau arī cilvēkus tur kopā, ka ir daudz jauku un netikjauku atmiņu. Un vispār garāk, vai vajag?
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru