Braucu no Liepājas ar vilcienu ar tādu kādu sapņos neesmu redzējis, jo pēdējo reizi braucu gadu atpakaļ un tajā bija lidmašīnas sēdekļi, bet tagad tāds kādu vairs nelaiž satiksmē starp Rīgu un Jūrmalu. Es biju šokēts, jo nakti nebiju gulējis un biju iedomājies, idiots, ka izgulēšos. Rīgā ātri sagaidīja biedrs - mākslinieks Andrejs un ar sarkanu busu braucam uz Daugavpili pirmo reizi, abi. Lietus smidzina un ir ņēmām verama migla, TV tornis ir redzams labi ka piektā daļa no apakšas. Lapas ir ja norautas un dažreiz liekas pēc priežu mežiem ka braucam pa kurzemi, gribējās man redzēt bērza birzis, bet tās izpalika, bet nevarētu teik ka tas nebūtu attiecināms uz ceļa zīmēm - ierobežojumiem un to remontiem, labiem remontiem. Gar visu ceļu bija Daugavas upes klātbūtne, kas dažreiz ar plašu vērienu atklājās pārsteidzoši plaša. Daudz māju pārdodas un kafejnīcu ir nobeigušās, kaut satiksme bija blīva, bet kad tuvojamies Daugavpilij bija kā izmiris, ļoti neparasti pat salīdzinot ar Liepāju, bet varbūt mums tāds feiks. Atradām Klondaiku Lāčplēšu ielā 39, kas pa Jāņiem bija izdedzināta ar Molotova kokteili. Ja nedabūtu apdrošināšanās prēmiju, izpaliktu remonts un mans mākslinieka darbs. Iekārtojamies vakarā 18.novembra ielā 45 - 9, 100 kv. metru dzīvoklis ar 4 metru augstiem griestiem un 3 metru gariem čugunu radiatoriem. Remonts te nav manīts no pagājušā gadsimta 70 gadiem, bet viss ir ļoti tīrs un balts. Feini! Lietoju tagad Bites internetu, kas velkt uz 250kb/sec, bet Liepājā bija 550. Pievienoju četrus videogabalus: vakars un rīts, ceļš, darbs, pēcpusdiena - muzejā.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru