Pirsms sundas ievācās manā dzīvoklī. Mīļs, melns, ēd visu - gadu vecu sauso pārtiku, maizi un speķi, kurš man dažreiz nelīda iekšā. Krīze - palīdz citam. Jau murrā, un galvenais nelec uz galdu. Varētu būt divus gads vecs. Tagad pēta manu dzīvokli, un tad jau redzēs, vai gribēs kļū par jauno "īrnieku".
Man mūžā bija daudz dzīvnieciņu, uzskaitam:
1) kādos trijos gados, biju pie vectētiņa suņa "Lācis", divreiz smagāku par mani. Biju pazudis, bet izrādās gulēju kopā ar suni suņa būdā, pat bija izsaukta "milicija". Runā ka ēdu ar viņu no vienas bļodas.
2) kādos četros gados, bija vectētiņš zvejnieks, bet arī mednieks, un pēc vienām medībām mājās pie ķēdes bija īsts lāča mazulis. Es viņu baroju trīs dienas, nu protams metu barību, un vienu dienu norāva ķēdi, manu acu priekšā, un pārrāpās (vārds ar trī "ā") pār žogu.
3) līdz sešu gadu vecuma, ķēru pie vecmāmiņas pilsētas mājas pagalmā kaķus "mežoņus" ar čemodānu un mēģināju viņus pieradināt. Viens tāds zem omītes gultas trīs dienas tupēja.
4) 1980 - pirmajā septembrī pirmajā skolas dienā tētis uzdāvināja kucēnu, kurš jau pusgadu dzīvojis uz kuģa, īsts jūrnieks, kurš ēda tikai zivis. Devu viņam vārdu "Džeris", ābecē bija zem kaut kāda burta robežsarga suns ar tādu vārdu, netālu no "... Ļeņins stalts ... kaut kur stāv". Tēvs ar šo suni pat piedalījās medībās kā dzinējs. Pieši stāsta kādreiz vēl atgriezīšos. Kur nomedīja alni, bet tēvs ar sirdstrieku bija nogādāts slimnīcā, 5kg gaļas dēļ. Bet visumā, pēc gada šo suni nozaga. Kaut meklējām trīs dienas pa visu karostu. Un atkāpe. Pēc trīs gadiem, no rīta kāds rupji rej pie durvīm, tad smilkst, atskrējis paciemoties "Džeris", izskraida pa trīs istabu dzīvokli un iesprūst zem radiatora, kur parasti kādreiz slēpās. Bat dzīvoklī suni neatstāja, ko nožēloju vēl šobaltdien, jo nebiju uzstājīgs par savu draugu. Kopš tās reizes vairs nav manīts. Nozaga kāds mednieks, jo bija īsts mednieku suns - dzinējs, īspalvains, vidēja auguma, tumšs ar gaišāku svītru uz purna un vēdera.
5) kaķis, 3klasē ... pusmežonis, klasisks Latvijas, bija kāmīši rozā ZUZE un melns, līdz 30 lielai saimei
6) kaķis, 4klasē ... no Grobiņas, ruds un pūkains - Tomiņš. Fantastisks kaķis. Nekad neizlaida nagus un nekoda, ideāls maziem bērniem. Aste bija vienmēr vertikāla un super pūkaina, un kad izgāja uz balkona, tad bija bars bērnu kas jūsmoja. Kaķis kas nebaidījās no ūdens, ja bija dziļa peļķe viņš neapgāja. Pēc diviem gadiem nozaga no balkona.
7) kaķis 6klasē, bija atkal ruds, bet īsspalvains - Toms. Mēdza pazust uz trim dienā, pusdienlaikā parādījās, un tad atkal pazuda. Bet kad palika vecāks mēdza palikt visu dienu mājās, no rīta izleca pa logu (pirmais stāvs) darīšnās, bet kad gājam uz darbu un skolu tika dzīvoklī atpakaļ. Nodzīvoja ap sešiem gadiem.
7) kaķis 9 klasē vēl viens kaķēns - OTO, melns - brūni melns un pūkains, foršs kaķis. Iemācīju lekt uz kājām, taisīt vaļā leduskapi, ēst sakaltušu rudzu maizi ar baudu. Ja maziņs rudo abižoja, bet rudais pacieta, kad paaugās notika, lūzums un sākas cieņa. Pie šķīvja pirmais ēda rudais, tad melnais.
8) tētis ar māsu sagribēja suni, un bija ap 1990 gadu suns - SĀRA (žīdu vārds - no brazīļu seriāla IZAURA). Laikas un vilka krustojums. Ar smalku purnu, rudi ar tumšākiem laukumie. Nodzīvoja 14 gadus. Pēdējo pus mūžu dzīvoja pie ķēdes laukos.
Nu vienu brīdi mājās bija divi kaķi un liels suns. Kad suns pastaigājas ārā, kaķi zīmējās un trinās gar suni. Kaķi sētā viens otru aistāvēja, bija komanda.
9) papugaili - uzdāvināju mammai 2006, dzīvoja pie omas līdz mūž galam 2008.
10) 2006 - gadā tiku pie melna kaķa ar baltām ķepiņām - PRINCIS, kad iemācīju iet ārā, vairs negribēja nākt mājās. Mājās ķēra peles. Bija bailīgs un tramīgs, bet mīlīgs. Uz vārdu atsaucās ar galvas pagriešanu un ieņaudēšanos, bet varēja arī noignorēt. Nodzīvoja 1,5 gadus un pazuda.
Citi mājdzīvnieki: peles un tarakāni
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru